Melns uz baltā fona

Melna ziema.
Ir pagājis vēl viens gads. Ir pagājis vēl viens posms Manā un Jūsu dzīvē. Cik tas bijis labs vai slikts mēs šifrējam Jaunā Gada sagaidīšanas naktī. Stāvot ar šampanieša glāzi rokā un atceroties, kas ir bijis, un domājot, kas tikai vēl būs. Tad vai nu smaidam, vai raudam.
Man šis gads ir bijis nāves gads. Nē, man neviens tuvs nav miris, bet pasaulē gan. Pasaule ir zaudējusi labus aktierus, sportistus, mūziķus. Un arī parastos cilvēkus. Šis gads nežēloja dzīvības. Šis gads postīja.
Es nezinu vai jūs saprotat vai nē, bet vai tā tiešām nav? Būtu nedaudz truli uzskaitīt visas katastrofas un piedzīvotās nelaimes, kuras piedzīvoja pasaules iedzīvotāji. To ir pārāk daudz un ir smagi atcerēties. Ir smagi par to rakstīt un runāt. Cietām mēs visi. Vismaz daļa no visiem. Otra daļa par tiem sēroja.

Bet neskatoties uz pasaules ciešanam, ir bijuši arī laimīgi brīži. Vieniem vairāk, otriem mazāk, bet ir bijuši.
Un tad es sevi pieķeru pie domas: kas katram, mums, indivīdam ir tie laimīgie brīži. Ko mēs saprotam ar vārdiem "laime" un "laimīgs"?  Fiziski morāli, garīgi laimīgs?  Ja godīgi, es nezinu.
Laimīgs mēs varam būt ikviens. Un atrast savu laimi mēs arī varam ikviens.

Tad Jaunajā Gadā, jaunajā dzīves posmā es Jums vēlu būt Laimīgiem Laimē! K.

Spēle - uz Dzīvību un Nāvi!

Mūžīgā gadalaika maiņa. Rudens.
Oktobra mēnesis pamazām, pamazām tuvojas beigām. Sāk palikt arvien vēsāks, rīti ir tumši un nemīlīgi, saules gaismas redzam mazāk. Un arī mani neizskaidrotie domu mākoņi kļūst pelēkāki un drūmāki. Filozofiskie domu ceļojumi nepārtraukti turpinās un reizēm pašai paliek nedaudz bail, iedomājoties to, par ko es domāju.
Šis mēnesis manu filozofisko domu ceļojumā, uz kurām vedina citu cilvēku saklausītie viedokļi, tāds - cilvēka eksistences- mēnesis. Domas par to, ka cilvēks dzīvo vienu noteiktu savas dzīves modeli. Varbūt daudzi to var apstrīdēt, bet vai tad mēs, VISI, nedzīvojam vieniem un tiem pašiem mērķiem?. Katra, reāli domājoša cilvēka prioritātes ir veiksmīga karjera, ģimene, nauda, utt. Mēs visi esam kā pulksteņi. Mēs ritam savu laiku, savu dzīves laiku, kas katram mums ir dots, un tad pēkšņi ir tas brīdis, kad mehānisms saplīst, un pulkstenis vairs netikšķ. Brīdis, kad piedzimstam un brīdis kad nomirstam.
Un tajā pašā laikā, mūsu pulkstenis var sabojāties, bet mēs viņu aiznesam pie meistara, un ja ir iespējams, salabojam. Tie ir tie cilvēka dzīves, negaidītie pavērsieni. Dažādas traumas, personīgās dzīves neveiksmes, bet lai vai kā, mēs agrāk, vai vēlāk šos šķēršļus "salāpam". Cik labi - tas atkarīgs no mums pašiem un neveiksmju lieluma. 

Cilvēks tomēr ir tik nenozīmīgs veidojums, šajā, plašajā pasaulē. Visvarenā Daba, jebkurā brīdī, var paņemt visu cilvēci savā pakļautībā, no kuras nav pasargāts neviens, un neviens nekad nespēs uzvarēt Dabas vareno spēku. Tā ir spēle uz dzīvību un nāvi, kurā vienmēr uzvar Daba.
Bet tajā pašā laikā, cilvēks ar savu prātu izgudro tik neiedomājas lietas. Un šis prāts, šie izgudrojumi, nogalina tādus pašus veidojumus, tādu pašus cilvēkus, tikai citā vietā un citā laikā. Vai šajā, cilvēku spēlē, ir uzvarētāji?
Mēs mirstam no sava līdzinieka rokas.Mēs mirstam no sevis paša, tikai savādākas čaulas izskatā.
Vai nav nežēlīgi!? K.

Nāc Dejot!

Nāc un pievienojies mūsu jautram dejotāju pulkam! 

Ievilksim Tevi dejas virpulī!

Kad gaišās vasaras dienas pagājušas, pilsēta ietinas tumšā, pelēkā apmetnī, kurā tā staigā visu garo rudeni un ziemu. Bezgalīgās māju rindas izskatās pelēkas, debesis un ielas pieņem drūmu nokrāsu, koku galotnes, kuras pamazām atvadās no vasaru vēju šalkoņas, gulda zemi ar lapu segu, vēja dzenātie putekļi liek mums nolaist skatienus uz netīro ielu.. Auskstās vēja brāzmas, kas joņo pa garajām, šaurajām ielām, mudina uz skumjām pārdomām. Šo pārmaiņu sajūt ne tikai dzejnieki, ne tikai mākslinieki, ne tikai tie, kam sevišķi izsmalcināta garīgā pasaule, to sajūt visi cilvēki, pat dzīvnieki. Parastie cilvēki sajūt to tikpat stipri kā dzejnieks, tikai viņi nespēj to izteikt vārdos. Zvirbulis, kaķis mājās kāpnēs, jūt aukto gadalaiku elpu. Tā trāpā līdz pašai sirdij visu dzīvo un nedzīvo. Ja nebūtu mākslīgo prieku uguņu un ļaužu drūzmas, kas nododas dzīves baudīšanai un izpriecām; ja ielās nebūtu reklāmu un steidzīgā, kustīgā pūļa - mēs drīz vien sajustu, cik smagi auksā rudens roka guļ uz mūsu sirds, cik drūmas ir dienas, kas saule nedod mums pietiekami daudz gaismas un siltuma. Mēs esam no ta visa daudz vairāk atkarīgi, nekā domājam.  
K.

Maza harmonija ar baudu!

Ir pagājis laiks, kopš pēdējo reizi veicu savus skribelējumos savā blogā. Jūs jau zināt - laiks skrien vēja spārniem. Jā, skrien gan. Iespējams manī šobrīd mīt nostaļģija, bet skatoties kalendārā es redzu 1.augustu.
Tā vien liekas, ka tikai vakardien es atstāju 11.klases skolas solu. Tā vien liekas, ka vasara ir paskrējusi nemanot. Dienas paliek īsākas, naktis garākas. Siltās vasaras brīzes vairs mūs naktīs neatvēsina no dienas karstajiem viļņiem, bet liek nedaudz drebināties un savilkties sevī ciešāk. Pamazām, pa vienam pakāpienam tuvojas septembris, gadalaika maiņa. Pārmaiņu laiks.
Vasara ir mums tas laimes eliksīrs, kas nemanot (un lielākoties) mūsos atstāj pašas labākas atmiņas no visas dzīves. Vasarā mēs piedzīvojam tik daudz, ka laime un prieks no mums plūst pār pārēm.
Šie trīs mēneši ir atelpa. Gara un viegla nopūta. Zaļa un silta smaidoša bērna seja. Šļakstu un smieklu paradīze. Maza harmonija. Miers.

You'd know, how the time flies. 
Only yesterday, was the time of our lives
We werw born and raised in a summery haze.
Bound by the suprise of our glory days

K.

Līgo, Līgo!

Līst kā pa Jāņiem. Jā, tūliņ, tūliņ ir klāt saulgriežu svētki Jāņi. Tad dienas paliek īsākas un naktis garākas. Bet sevi es pieķēru pie jautājuma: kā tad katrs īsti svin Līgo vakaru!?
Vieniem tie ir pilni galdi Rimi pārtikas, šašliks, daudz Cēsu Premium, Aldara alu, kaut kāds paķerts līdzi siera ritulis (nu kā - Jāņos tač vajag ķimeņu sieru,), un tad vēl šādi, tādi ēdieni. Un galvenais Līgo vakara plāns parsti ir nevis tā pa īsto Līgot, bet gan uztaisīt sacensības kurš ātrāk izdzers alus sešpaku.
Otriem ir gandrīz tas pats tikai plusā vēl nāk ziedu vainagi meitām, ozollapu vainagi vīriem un puišiem, dziesmas ar ierasto līgo, līgo, un iespējams sakurināts ugunskurs.
Bet vēl citiem ir tie īstie un latviskie Jāņi. Nu tā pa riktīgo - īstos laukos, īstās lauku mājās, kuras apņem bagātīgi mežu puduri un pilnas margrietiņu, rudzu puķu, un magoņu pļavas, kas ar savu skaistumu apžilbina visiem garāmbraucējiem acis. Tā ka jau no paša rīta sievas un meitas šiverējas pa virtuvi. Cep pīrādziņus, sien sieru. Vīri dodas uz pagrabiem, uz lielajām alus mucām un garšo brangi gatavoto alu. Un tad pienāk vakars, galdi ir klāti ar bagātīgiem ēdieniem, visa saime ir ģērbi tautas tērpos, un no malu, malām nāk kaimiņi un radi, jāņa bērni un citi līgotāji, dziedādami, nesdami pilnas rokas jāņu zāles. Un tad līgo līdz par saules lēktam, veļ bluķi, lec pāri ugunskuram, un agrā rītā ausmiņā meitas mazgājas rasā, lai kuplo kā brangas liepas.
Cik cilvēku, tik dažādu Jāņu. Katram tie asociējas ar kaut ko citādāku, ar kaut ko ierastu, ar kaut ko latvisku, ar kaut ko vienkāršu. Gaļas ēšana un alus dzeršana, vai dziedāšana un īsta, pašu rokām gatavota siera ēšana.
Man tie Jāņi, tādi tuvi svētki. Vienmēr dodos zaļumos, pinu sev krāšņu ziedu vainagu, un Līgo naktī cenšos izdziedāt visas dziesmas kuras vien zinu, lecu pāri ugunskuram, ēdu sieru, dzeru alu. Es tāds īsts Jāņa bērns, nekad neesmu bijis, bet kāreiz gribētu gan.

Nu tad visiem, visiem priecīgos Jāņus. Izlīgojaties tā pa riktīgo, līdz pašam saules lēktam. K

Dzeltens, zaļš, zils, sarkans!

Nu ko draugi - viņa ir sākusies, un tagad trīs mēnešus tā pamatīgi turēsies!
Saule un pavisam, pavisam siltais laiks mūs jau labu laiku lutina un nemaz nedomā apstāties. Ejot pa ielu, varam (lielākoties) jauniešiem redzēt tikko svaigi iegūto iedegumu. Kur tik vien raugies, cilvēki tā vien steidz doties ārpus Rīgas robežām, lai tik varētu savās vasarnīcās atpūsties no darba, noputējušām Rīgas ielām, smacīgā gaisa. Baudīt sauli, malkot kādu koktēli un nedarīt neko. Pilnībā neko!
Vasara ir viens, traki jauks gadalaiks. (nesaku to, tikai tāpēc, ka tad ir vasaras brīvlaiks( kaut arī tas ir liels pluss šim jaukumam) bet nē). Šajā laikā daba elpo,smaržo, zied (it īpaši pēc pamatīgas lietus gāzes, kad viss tik patīkami smaržo un gaiss ir tik svaigs un pārpildīts ar skābekli). Dod mums tik gardās un sulīgās zemenes,mellenes, jāņogas, avenes, ķiršus (un gurķus, tomātus, redīsus, zirņus, mm) Visapkārt ir zaļš. Dārzi ir pilni bagātīgu, varavīkšņu krāsu. Saule, katru dienu, mūs tik sagrauzdē, kā mazus, brūnus grauzdiņus. Siltais jūras ūdens skalo mūsu, sakarsušos augumus. Atsvaidzinošais ziemeļvējš no pieres notrauc sviedru lāsītes. Ah, es varētu rakstīt vēl, vēl, vēl un vēl, ko tik vasara mums nedod. Lai vai kā mums tā vasara nebūtu mīļa, tomēr ir jāstrādā un jāpelna maize. Ne visi, var nodoties vasaras kārdinājumam, jo tomēr ir atbildība un pienākumi(līdz tam brīdim, kad pienāk ilgi gaidītais un pelnītais atvaļinājums, heh).
Tad nu baudam viņu, kā vien katrs mākam. Brīvajos brīžos dodieties zvilnēt jūras krastā (tikai neapdedzinieties), brauciet zaļumos, brauciet ar laivām. Dariet to, ko sirds kāro! Kā jau saka - katram gadalaikam, sava nodarbošanās. Ziemā slēpojam, vasarā sauļojamies. Tā nu tas ir!
Esiet pozitīvi un smaidīgi, un tad visa pasaule Jums smaidīs pretī! K.

BRING IT ON!

Vai Jūs tam varat noticēt!?  Ir maija pēdējā piektdiena! Nākamā piektdiena jau būs iesoļojusi jūnija mēnesī un tas nozīmē - SUMMER HERE WE COME!
Es atskatos uz savu pēdējo mācību gadu un man ir tik jānopūšas un sev jājautā - Tu nevarēji labāk? Nu jā, laikam varēju, varbūt, bet zini Krista (!!!) tādi izteicieni ir lielākoties visiem skolēniem pēc tam, kad viņi ir paņēmuši rokās savu liecību. Jā, es varēju labāk! Un tajā pašā laikā - ai, vienalga, jo ir tač sākusies vasara! Jeijāa!
Lai vai kā manai vasarai ir jābūt Owesome (jā, ar O, nevis A( iespaidojos no austrālieša. savējie sapratīs)). Visādi festi uz kuriem tik ļoti gribas braukt, Jāņi, kuriem ir jābūt arī owesome, jo tos vissticamāk ka sanāks svinēt kopā ar saviem dejotājiem. Tas būs galīgi kreizīi. Tad Gaudeamus Viļņā! Veselas divas dienas dejosim un tad tik būs chill, smoke, beer, friends, un viss pārējais! Un Saulkrasti! Bezbēdnīgās dienas jūrā no 10 rītā līdz pat 18 vakarā. Bezjēdzīgā, bet vienmēr interesantā, klaiņošana pa naktīm. Katrīnbādes ballītes. Un tad vēl pie Lindas uz Skulti! Jā, tad būs crazy! Draugu pilngadību dienas! Un mana pilngadības diena!Un vēl laikam būs jārauc uz Barselonu! Jāaa - šī vasara būs neaizmirstama (es ceru).
Aij, man domas galīgi nenesas uz kaut ko nopietnu! Tik atpūtu, nekā nedarīšanu, draugus pie sāniem un aidā - lielājā, brīvajā vasarā!
Un tagad Liepājas hīts - Snoop Dogg ft Pharrell - It Blows My Mind! 

Viss Ap Mums!

Pēdējo dienu laikā, manu prātu ir apņēmušas visaptverošas domas. Es urbjos bezgalīgajās interneta lapās un meklēju rakstus par pasaules izcilākajiem filozofiem, zinātniekiem, un daudziem citiem gudriem prātiem. Šīs neizbēgamās meklēšanas pamatmērķis varbūt ir pastulbs, bet es vēlos  izprasts morāles principus, cilvēka būtību, tikumību un vispār pieņemtus pasaules uzskatus, kādi tie bija 430.gados p.m.e. un noskaidrot (vismaz atrast kaut pašu mazāko pavedienu) pašu svarīgāko - kā no kaut kā radies, kaut kas!!
Citējos izcilā filozofa Sokrata vārdus: "Es zinu, ka es neko nezinu", man prātā sāk rasties domu mākoņi. Tik vienkārši, bet kodolīgi ir pateikti šie vārdi. Un galvenais - tik patiesi. Tas man atspoguļo otru izteicienu, ko lietojam mēs paši: "Mūžu dzīvo, mūžu mācies!". Salīdznot abus izteicienus es saskatu kopējas sakritības. Tu mācies, jo Tu nezini! Atkal tik īsi un kodolīgi.
No Kā Radies Kaut Kas!  Manuprāt šito mēs neuzināsim nekad( vismaz mana paaudze) Vieniem dzīvība radusies no Dieva. Otriem uzreiz rodas jautājums - kas ir Dievs, un kā viņš pats radies!? Citi saka, ka Kaut Kas radies no Sprādziena. Uzreiz atkal rodas pretjautājums - no kā radās Sprādziens!?  Cik cilvēku, tik viedokļu!
Ko tur lieki spriedelēt! Zinātne tikai augs un attīstīsies un tad iespējams arī mēs uzzināsim, kā radās Viss, kas mums ir apkārt! Tas ir laika un cilvēka prātā spēju jautājums! Vai mums būs tādi gudrie prāti, kā jau iepriekš minētais Sokrats, Aristotelis, Einšteins, Mendeļejevs un daudzi citi!? Mums ir tik jācer! Varbūt tagad jau mūsu starpā ir kāds vai kāda ar nākamo Nobela prēmiju un nākamo pasaules mēroga atklājumu! Varu teikt droši - jā, mums ir! K.

Sirsnīgi un Pavasarīgi!

 

Visi, Visi! Jūs būsiet laipni aicināti, 7. maijā, RSU aulā uz jauku koncertu! 

Nāc Pats un ņem savus mīļos līdzi! 

Nenožēlosi! :)

SUMMER IS COMMING!!!!

Ar lieliem soļiem tuvojas visiem tik ļoti mīlētā, gaidītā, saulainā, karstā, piepildītā vasara. Kad prātā ir tikai bezbēdnīgas dienas, domas par nākamo, gaidāmo ballīti, zvilnēšanu jūrā un šļakstīšanos siltajos jūras ūdeņos. Ah, tā vien gribas lai tas viss sākas arvien ātrāk. Lai tā skola "iet ieskrieties"!
Un tajā pašā laikā man galvā ir doma. Pa atlikušo laiku es baudīšu pavasari un tikai tad kad būs pienācis laiks, būs pienācis laiks vasarai, tad es viņu baudīšu. Jā! Tā es darīšu!( lai arī visi man apkārt vien runā par vasaru, un es ar piebalsoju, ka nevaru sagaidīt viņu, es tomēr sev saku - calm down)
Ir beigusies ziema( neatteiktos nedaudz paslēpot Alpos. tas tā piedevām), ir sācies pavasaris. Ziemas zābakus nomaina, kurpītes, ziemas jakas, vasarīgi mētelīši. Pie malas metam arī šalles, cepures un cimdus! Draugi, ir silts. Ir daudz saules un pūš patīkams pavasara vējiņš.
Sēdēt uz terases, malkot koktēli un nodoties pliekanām sarunām ar savām meitenēm, par aizvadīto un gaidāmo.
Nu ko, tad beidzam uz pavasarīgas nots. Gaidīsim vasaru, gaidīsim daudzos festus, metīsimies iekšā visos piedzīvojumos un nebaidīsimies no spontānām un galīgi crazy idejām, jo tieši šādi brīži tās mūsu vasaras padara neaizmirstamas. !!!
K. 

Baudas kārdinājumā!

Es turu rokās grāmatu, kuras saturu vēlējos izlasīt jau Jaunā Gadā rītā.  Stīgs Lārsons. Meitene kas izpostīja sirseņu pūzni. Millenium 3. daļa. Es šķirstu 800 lappaspušu biezo "bībeli" un domāju, cik ilgs laiks un cik daudz pūļu šajā darbā ir ielikts. Viens tēls, kas pārvērta daudzu pasaules žurnālu, grāmatu izdevēju, rakstnieku, dažāda ranga un nozares darbinieku, speciālistu un protams, parasto cilvēku uzskatus par iespējams "paranojiski, psihiski nelīdzsvarotu, mazohistiki noskaņotu lesbieti", liek domāt, uz ko gan viens cilvēks ar savu fantāziju nav spējīgs izdarīt. Pasvītrojot vārdu  - pasaules.
Personīgi man, rodas jautājums. No kurienes šie cilvēki, šie cilveki, kas ir tik prasmīgi apveltīti ar tik krāsainu un spilgtu fantāziju īsti rodas!? Kāpēc Es, Tu, Viņi, nevar uzrakstīt kaut ko līdzīgu vai pat labāku? (kaut arī, mans mērķis, personīgi, ir dzīvē uzrakstīt vismaz divas grāmatas. par ko? nu, tad jau redzēs). Es lūkojos uz latviešu izcilākajiem literātiem. Rainis, Aspazija, Ziedonis, Blaumanis, Vācietis. Saukt var vēl, bet... vai mēs, (nerunāsim par mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem, kuriem iespējams ārzemju literāti liekas totāls bull****) paši pēc savas gribas pieietu pie grāmatu plaukta un paņemtu kādu Blaumaņa noveli ? Vai tiešām mēs varētu izlasīt to no vāka līdz vākam vienā naktī ? Šaubos. Stipri šaubos. Tomēr, lai vai kā, šīs personības latviešu literatūrā ir ievērojamas un mums jāsaka šiem cilvēkiem liels paldies, par to, ka viņi mums vispār tādi ir.!
Ja atgriežamies pie "bībeles" (devu viņai šadu nosaukumu, jo viņa ir melnos vākos un patiešām. no pirmā acu uzmetiena man atgādina brangu ķieģeli. Trūkst tikai nosakums Holy Bible) tad varu dot šim stāstam tikai vienu mīnusu. Viņš vienkārši ir PĀRlieku nereāls(atsevišķās situācijās) . Varbūt dažs lasītājs šobrīd izteiks replikas par to, ka tā taču ir tikai daiļliteratūra un izdomāts stāsts, bet sorry, vai tiešām pēc tam, kad ir iešauts galvā, un apraksts zemē cilvēks ir spējīgs izrakties laukā, būt pie pilna saprāta un vēl apdraudēt citu cilvēku dzīvības?! Un tajā pašā laikā man sejā parādās neliels smīns. Tieši šādi notikumi šo stāstu padara miljoniem reižu interesantāku, ka gribas nodoties grāmatas kārdinājumam un lasīšanas baudai šķirot lappusi pēc lappuses. Tieši tāpēc šīs grāmtas ir bestselleri un pārdotākās grāmatas.( vislabākais piemērs: "Krēsla" ar visām savām četrām daļām). Bet nejau tāpēc mums vajadzētu nosodīt savas valsts izcilos literātus un pieķert sevi pie domas par to ka "nu kāpēc man atkal jālasa tā grāmata. viņa ir briesmīgi garlaicīga. ", kuri raksta varbūt par tiešām, reālām, īstenojamām, zināmām un pašsaprotamām lietām. Tāpēc viņi nav sliktāki. Viņi vienkārši ir citādāki. Vēlreiz pasvītrojot vārdus - nav sliktāki.
Un šobrīd esmu tādā varbūt kā agonijā. Tā bauda, kas mani pārņem lasot šo grāmatu, ir nepatverama. Un es varu apliecināt, ka daudzi tā ir jutušies lasot kādu izcilu, vai varbūt ne tik izcilu grāmatu. Vienalga par ko tā ir. Tā vienkārši Tevi paņem savā valstībā, savās skavās no kurām Tu nevari tikt laukā. Un tu zini - Tu negribi no šīm skavām tik vaļā! Vai ne? K.

I am irreplaceable

Kas ar mums notiek? Vai tiešām, lai būtu "labs cilvēks, personība" sabiedrības izmēriem ir jābūt 60;90;60?
Šī mūžīgā diskriminācija, kas izpaušas, jebkurā darba sfērā, jebkurā ikdienas atgadījumā, man vienīgi liek saraukt pieri grumbās un domāt, cik tomēr zema un pagrīdē nolīdusi ir mūsu sabiedrība.
Pieņemtais fakts, ka sievietes ir vājākas par vīrieti, ir galīgi aplams. Jā, fiziskā ziņā, jā. Mēs nespējam uz krūtīm "uzspiest" kādu sotaku, bicīšu un tricīšu kačāšana ar mums nav tik lielā vērtē. Iespējams, kāds tagad domā - ka  bodybuilding sievietes to izdarīs vienā mierā. Un tad man rodas jautājums - vai tāpēc sieviete ir sliktāka par vīrieti!?
Ja runājām par prātā spējām, tad šeit izpaušas visslielākā diskriminācija. Uz sievieti sāk šķībi skatīties, tad, kad viņu redz urķējamies pa māšinu motoriem, pa datora smadzenēm, savienojot kādus vadiņus.
Ir vēl trakāki gadījumi, kad sieviete ir apaļīga( vārdu "resns" es neaļaušos minēt) un viņu nepieņem darbā, jo visas pārējās darbinieces ir tievas, vai pat kalsnas, staigā dārgo zīmolu apģērbos. Ko tad tādam autsaideram te darīt? Tādiem tač ir jāsēž mājās un jāēd savi čīzīši!

Ar šo rakstu es negribu nevienu aizvainot, ne apvainot. Ne sievieti, ne vīrieti.
Iedvesmu es smēlos no viena cilvēka, kas diskrimināciju saprot kā pašsaprotamu. Sieviete viņa acīs ir mājsaimniece, vīrietis - augstākās klases biznesmenis. 
Mēs katrs esam unikāls, ar saviem plusiem un mīnusiem. Mēs esam tādi, kādi esam, un tādi, kādi mēs paši sevi pasniedzam darba tirgū, draugu lokā, un plašākā sabiedrībā. K.

job & coffee & partys & cigarets & alcohol & sex

Nedēļa.
Ierastā dzīves rutīna. Piecas dienas - darbs, mācības. Divas dienas - atpūta, ballīte. Tas tik ļoti ievelk vienmuļā dzīves ritmā, ka reizēm gribas kaukt. Viss ir tik vienāds un pelēks. Agrie rīti ar miglu un drēgnumu. Ierastais skolas sols vai darba galds.Negaršīgā automāta kafija. Mokošās 8 stundas. Mājasdarbi. Un tā katru dienu.
Piektdiena. Līdz plkst 16.00 viss ierastais. Pārnāc mājās ar laimīgāku sejas izteiksmi. Zvans draugiem.
-Šodien ballīte? -Protams!
Plkst 18.00. Duša. Skapja "ķemmēšana". Zvans Viņai. Zvans Viņam. Zvani Viņiem. Meikaps. Fonā skaļa mūzika noskaņojuma uzlabošanai. Veikala apmeklējums. Viskijs vai šnabis!? Pie velna - abi!
Plkst 23.00 Dzīvoklis. Alkahols. Cigaretes. Nerimstošas sarunas. Dārdoša mūzika. Reibonis. Smiekli. Muļķīga runāšana. Migla.
Plkst.01.00 Klubs. Reibonis. Bāra lete. "Cosmo", "B52". Netīrās dejas. Iepazīšanās ar "lielisko mačo". Sekss.
Plkst 05.00. Taksis. Slikta dūša. Atmiņas zudums.
Plkst. 06.00. Dzīvoklis. Gulta.
Plkst. 14.00. Paģiras. Pudele(s) ūdens. Gulēšana.
Sestdiena, Svētdiena.
Pirmdiena. Sākam visu no sākuma. Visu pelēko, ierasto, negribēto. Gaidām piektdienu ar krāsainību un mežonīgām naktīm meiteņu kompānijā.
Un kāda ir Tava nedēļa? K. 

Nekad neaizmirsīšu.

Arī man būs pienācis izšķirošais brīdis, kad tiks uzrakstīts Jaunā Gada blogs.  Kaut kad tam tā pat bija jānotiek, tāpēc es domāju, ka šis varētu būt tas brīdis.
Gads ir iesācies ar jauniem atklājumiem, šokējošām lietām, saspringtību un neziņu par gaidāmo. Es mēģinu uz pasauli, uz notiekošajām lietām lūkoties nedaudz gaišāk, bet man kaut kā tas nepadodas. Kāpēc? Ko es daru nepareizi? Ar nedrošām kustībām, paceļu acis pret ikdienu, pret rutīnu un pēkšņi man liekas, ka man aizmiglojas acis. Ak, izklausās tik poētiski. Tas pat neizklausās pēc manis.
Šī nedēļa, Latvijā patriotiska. Barikāžu laiks. Viss, kas saistīts ar Latvijas vēsturi vienmēr man ir licies interesants. Šobrīd arī. Skatoties dokumentālās filmas par 1991.gadu, klausoties mammas stāstos par redzēto un sajusto, pieminot visus tos, Latvijas sargus, man acīs sariešas asaras un es sāku justies lepna.Citēju:" Es skatījos televizoru un pēkšņi bija Daiņa Īvāna paziņojums, Lietuvā ir iebraukuši krievu tanki. Īvāns lūdza tautu doties uz Rīgu un būt gatavai stāties pretī un aizsargāt Rīgu. Bez nekādas domāšanas es paņēmu mēteli, atstāju dēlu mājās un teicu, ka, ja mamma neatgriežas, tad izaudziniet viņu un pēc gadiem pastāstiet par ko viņa māte mirusi. Ejot pāri Akmens tiltam, no mugurpuses nāca briesmīga rūkoņa. Tilts drebēja. Es pagriezos un ieraudziju, ka mūsējie, latvieši,brauc ar traktoriem, mašīnām, autobusiem uz Rīgu. Es gāju un cerēju, ka atgriezīšos. Ko tādu es neaizmirsīšu nekad. Nekad." Es jūtos lepna par to, ka mums ir tāda tauta, kas gultos zem tanku cietajām bruņām, tauta, kas stātos pretī tūkstošiem vīru, kuros strāvo nepārvarama velme atņemt, nozagt, nogalināt. Tā ticība un mīlestība pret savu zemi, par savām mājām, kas latvietim liek zaudēt savu dzīvību ir nenovērtējama.
Noturēsim? - Jānotur. Mums citu iespēju nav. 
Liek man vienmēr aizdomāties. Liek aizdomāties par tiem, kas zaudēja savas dzīvības, savas Valsts Neatkarības dēļ. Šo cilvēku priekšā ir jānoņem cepures. Īstenībā visi tie, kas piedalījās un sēdēja pie ugunskuriem, kas negulēja vairākas naktis pēc kārtas ir varoņi. Visi, kas gaidīja brīdi bet nebaidījās no tā, ka negaidīti viņu vairs nebūtu. Ka viņi vairs neredzētu plīvojošos Latvijas sarkanbaltsarkanos karogos, nedzirdētu dziedam "Dievs, svētī Latviju".
Paldies viņiem! Paldies latviešiem!