Kas ar mums notiek? Vai tiešām, lai būtu "labs cilvēks, personība" sabiedrības izmēriem ir jābūt 60;90;60?
Šī mūžīgā diskriminācija, kas izpaušas, jebkurā darba sfērā, jebkurā ikdienas atgadījumā, man vienīgi liek saraukt pieri grumbās un domāt, cik tomēr zema un pagrīdē nolīdusi ir mūsu sabiedrība.
Pieņemtais fakts, ka sievietes ir vājākas par vīrieti, ir galīgi aplams. Jā, fiziskā ziņā, jā. Mēs nespējam uz krūtīm "uzspiest" kādu sotaku, bicīšu un tricīšu kačāšana ar mums nav tik lielā vērtē. Iespējams, kāds tagad domā - ka bodybuilding sievietes to izdarīs vienā mierā. Un tad man rodas jautājums - vai tāpēc sieviete ir sliktāka par vīrieti!?
Ja runājām par prātā spējām, tad šeit izpaušas visslielākā diskriminācija. Uz sievieti sāk šķībi skatīties, tad, kad viņu redz urķējamies pa māšinu motoriem, pa datora smadzenēm, savienojot kādus vadiņus.
Ir vēl trakāki gadījumi, kad sieviete ir apaļīga( vārdu "resns" es neaļaušos minēt) un viņu nepieņem darbā, jo visas pārējās darbinieces ir tievas, vai pat kalsnas, staigā dārgo zīmolu apģērbos. Ko tad tādam autsaideram te darīt? Tādiem tač ir jāsēž mājās un jāēd savi čīzīši!
Ar šo rakstu es negribu nevienu aizvainot, ne apvainot. Ne sievieti, ne vīrieti.
Iedvesmu es smēlos no viena cilvēka, kas diskrimināciju saprot kā pašsaprotamu. Sieviete viņa acīs ir mājsaimniece, vīrietis - augstākās klases biznesmenis.
Mēs katrs esam unikāls, ar saviem plusiem un mīnusiem. Mēs esam tādi, kādi esam, un tādi, kādi mēs paši sevi pasniedzam darba tirgū, draugu lokā, un plašākā sabiedrībā. K.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru