Nekad neaizmirsīšu.

Arī man būs pienācis izšķirošais brīdis, kad tiks uzrakstīts Jaunā Gada blogs.  Kaut kad tam tā pat bija jānotiek, tāpēc es domāju, ka šis varētu būt tas brīdis.
Gads ir iesācies ar jauniem atklājumiem, šokējošām lietām, saspringtību un neziņu par gaidāmo. Es mēģinu uz pasauli, uz notiekošajām lietām lūkoties nedaudz gaišāk, bet man kaut kā tas nepadodas. Kāpēc? Ko es daru nepareizi? Ar nedrošām kustībām, paceļu acis pret ikdienu, pret rutīnu un pēkšņi man liekas, ka man aizmiglojas acis. Ak, izklausās tik poētiski. Tas pat neizklausās pēc manis.
Šī nedēļa, Latvijā patriotiska. Barikāžu laiks. Viss, kas saistīts ar Latvijas vēsturi vienmēr man ir licies interesants. Šobrīd arī. Skatoties dokumentālās filmas par 1991.gadu, klausoties mammas stāstos par redzēto un sajusto, pieminot visus tos, Latvijas sargus, man acīs sariešas asaras un es sāku justies lepna.Citēju:" Es skatījos televizoru un pēkšņi bija Daiņa Īvāna paziņojums, Lietuvā ir iebraukuši krievu tanki. Īvāns lūdza tautu doties uz Rīgu un būt gatavai stāties pretī un aizsargāt Rīgu. Bez nekādas domāšanas es paņēmu mēteli, atstāju dēlu mājās un teicu, ka, ja mamma neatgriežas, tad izaudziniet viņu un pēc gadiem pastāstiet par ko viņa māte mirusi. Ejot pāri Akmens tiltam, no mugurpuses nāca briesmīga rūkoņa. Tilts drebēja. Es pagriezos un ieraudziju, ka mūsējie, latvieši,brauc ar traktoriem, mašīnām, autobusiem uz Rīgu. Es gāju un cerēju, ka atgriezīšos. Ko tādu es neaizmirsīšu nekad. Nekad." Es jūtos lepna par to, ka mums ir tāda tauta, kas gultos zem tanku cietajām bruņām, tauta, kas stātos pretī tūkstošiem vīru, kuros strāvo nepārvarama velme atņemt, nozagt, nogalināt. Tā ticība un mīlestība pret savu zemi, par savām mājām, kas latvietim liek zaudēt savu dzīvību ir nenovērtējama.
Noturēsim? - Jānotur. Mums citu iespēju nav. 
Liek man vienmēr aizdomāties. Liek aizdomāties par tiem, kas zaudēja savas dzīvības, savas Valsts Neatkarības dēļ. Šo cilvēku priekšā ir jānoņem cepures. Īstenībā visi tie, kas piedalījās un sēdēja pie ugunskuriem, kas negulēja vairākas naktis pēc kārtas ir varoņi. Visi, kas gaidīja brīdi bet nebaidījās no tā, ka negaidīti viņu vairs nebūtu. Ka viņi vairs neredzētu plīvojošos Latvijas sarkanbaltsarkanos karogos, nedzirdētu dziedam "Dievs, svētī Latviju".
Paldies viņiem! Paldies latviešiem!