Līgo, Līgo!

Līst kā pa Jāņiem. Jā, tūliņ, tūliņ ir klāt saulgriežu svētki Jāņi. Tad dienas paliek īsākas un naktis garākas. Bet sevi es pieķēru pie jautājuma: kā tad katrs īsti svin Līgo vakaru!?
Vieniem tie ir pilni galdi Rimi pārtikas, šašliks, daudz Cēsu Premium, Aldara alu, kaut kāds paķerts līdzi siera ritulis (nu kā - Jāņos tač vajag ķimeņu sieru,), un tad vēl šādi, tādi ēdieni. Un galvenais Līgo vakara plāns parsti ir nevis tā pa īsto Līgot, bet gan uztaisīt sacensības kurš ātrāk izdzers alus sešpaku.
Otriem ir gandrīz tas pats tikai plusā vēl nāk ziedu vainagi meitām, ozollapu vainagi vīriem un puišiem, dziesmas ar ierasto līgo, līgo, un iespējams sakurināts ugunskurs.
Bet vēl citiem ir tie īstie un latviskie Jāņi. Nu tā pa riktīgo - īstos laukos, īstās lauku mājās, kuras apņem bagātīgi mežu puduri un pilnas margrietiņu, rudzu puķu, un magoņu pļavas, kas ar savu skaistumu apžilbina visiem garāmbraucējiem acis. Tā ka jau no paša rīta sievas un meitas šiverējas pa virtuvi. Cep pīrādziņus, sien sieru. Vīri dodas uz pagrabiem, uz lielajām alus mucām un garšo brangi gatavoto alu. Un tad pienāk vakars, galdi ir klāti ar bagātīgiem ēdieniem, visa saime ir ģērbi tautas tērpos, un no malu, malām nāk kaimiņi un radi, jāņa bērni un citi līgotāji, dziedādami, nesdami pilnas rokas jāņu zāles. Un tad līgo līdz par saules lēktam, veļ bluķi, lec pāri ugunskuram, un agrā rītā ausmiņā meitas mazgājas rasā, lai kuplo kā brangas liepas.
Cik cilvēku, tik dažādu Jāņu. Katram tie asociējas ar kaut ko citādāku, ar kaut ko ierastu, ar kaut ko latvisku, ar kaut ko vienkāršu. Gaļas ēšana un alus dzeršana, vai dziedāšana un īsta, pašu rokām gatavota siera ēšana.
Man tie Jāņi, tādi tuvi svētki. Vienmēr dodos zaļumos, pinu sev krāšņu ziedu vainagu, un Līgo naktī cenšos izdziedāt visas dziesmas kuras vien zinu, lecu pāri ugunskuram, ēdu sieru, dzeru alu. Es tāds īsts Jāņa bērns, nekad neesmu bijis, bet kāreiz gribētu gan.

Nu tad visiem, visiem priecīgos Jāņus. Izlīgojaties tā pa riktīgo, līdz pašam saules lēktam. K