Kad gaišās vasaras dienas pagājušas, pilsēta ietinas tumšā, pelēkā apmetnī, kurā tā staigā visu garo rudeni un ziemu. Bezgalīgās māju rindas izskatās pelēkas, debesis un ielas pieņem drūmu nokrāsu, koku galotnes, kuras pamazām atvadās no vasaru vēju šalkoņas, gulda zemi ar lapu segu, vēja dzenātie putekļi liek mums nolaist skatienus uz netīro ielu.. Auskstās vēja brāzmas, kas joņo pa garajām, šaurajām ielām, mudina uz skumjām pārdomām. Šo pārmaiņu sajūt ne tikai dzejnieki, ne tikai mākslinieki, ne tikai tie, kam sevišķi izsmalcināta garīgā pasaule, to sajūt visi cilvēki, pat dzīvnieki. Parastie cilvēki sajūt to tikpat stipri kā dzejnieks, tikai viņi nespēj to izteikt vārdos. Zvirbulis, kaķis mājās kāpnēs, jūt aukto gadalaiku elpu. Tā trāpā līdz pašai sirdij visu dzīvo un nedzīvo. Ja nebūtu mākslīgo prieku uguņu un ļaužu drūzmas, kas nododas dzīves baudīšanai un izpriecām; ja ielās nebūtu reklāmu un steidzīgā, kustīgā pūļa - mēs drīz vien sajustu, cik smagi auksā rudens roka guļ uz mūsu sirds, cik drūmas ir dienas, kas saule nedod mums pietiekami daudz gaismas un siltuma. Mēs esam no ta visa daudz vairāk atkarīgi, nekā domājam.  
K.