Spēle - uz Dzīvību un Nāvi!

Mūžīgā gadalaika maiņa. Rudens.
Oktobra mēnesis pamazām, pamazām tuvojas beigām. Sāk palikt arvien vēsāks, rīti ir tumši un nemīlīgi, saules gaismas redzam mazāk. Un arī mani neizskaidrotie domu mākoņi kļūst pelēkāki un drūmāki. Filozofiskie domu ceļojumi nepārtraukti turpinās un reizēm pašai paliek nedaudz bail, iedomājoties to, par ko es domāju.
Šis mēnesis manu filozofisko domu ceļojumā, uz kurām vedina citu cilvēku saklausītie viedokļi, tāds - cilvēka eksistences- mēnesis. Domas par to, ka cilvēks dzīvo vienu noteiktu savas dzīves modeli. Varbūt daudzi to var apstrīdēt, bet vai tad mēs, VISI, nedzīvojam vieniem un tiem pašiem mērķiem?. Katra, reāli domājoša cilvēka prioritātes ir veiksmīga karjera, ģimene, nauda, utt. Mēs visi esam kā pulksteņi. Mēs ritam savu laiku, savu dzīves laiku, kas katram mums ir dots, un tad pēkšņi ir tas brīdis, kad mehānisms saplīst, un pulkstenis vairs netikšķ. Brīdis, kad piedzimstam un brīdis kad nomirstam.
Un tajā pašā laikā, mūsu pulkstenis var sabojāties, bet mēs viņu aiznesam pie meistara, un ja ir iespējams, salabojam. Tie ir tie cilvēka dzīves, negaidītie pavērsieni. Dažādas traumas, personīgās dzīves neveiksmes, bet lai vai kā, mēs agrāk, vai vēlāk šos šķēršļus "salāpam". Cik labi - tas atkarīgs no mums pašiem un neveiksmju lieluma. 

Cilvēks tomēr ir tik nenozīmīgs veidojums, šajā, plašajā pasaulē. Visvarenā Daba, jebkurā brīdī, var paņemt visu cilvēci savā pakļautībā, no kuras nav pasargāts neviens, un neviens nekad nespēs uzvarēt Dabas vareno spēku. Tā ir spēle uz dzīvību un nāvi, kurā vienmēr uzvar Daba.
Bet tajā pašā laikā, cilvēks ar savu prātu izgudro tik neiedomājas lietas. Un šis prāts, šie izgudrojumi, nogalina tādus pašus veidojumus, tādu pašus cilvēkus, tikai citā vietā un citā laikā. Vai šajā, cilvēku spēlē, ir uzvarētāji?
Mēs mirstam no sava līdzinieka rokas.Mēs mirstam no sevis paša, tikai savādākas čaulas izskatā.
Vai nav nežēlīgi!? K.