Lietus, vējšs, aukstums.
Ir drūma ceturtdiena. Ejot pa ielu man pretī nāk skumīgas un nogurušas sejas. Agrāk tik smaidošie un laimīgie cilvēki ir ieslēgušies sevī un nemaz neļaujas mazam smaidam uz lūpām, uzmundrinošam vārdam. Vai tiešām viss, pilnībā viss, jau ir noslīdējis tik zemu.? Vai laimīgas beigas ir tikai komēdijās?
Sēžu un domāju. Domāju par, to kas bija agrāk. Domāju par mūsu valsti, tās iedzīvotājiem. Un tāpēc man pašai sev rodas jautājums: kāda velna pēc es te vēl atrodos? Tomēr es zinu, kapēc esmu te.
Lai kāds ekonomiskais stāvoklis, vai jebkāds cits pavērsiens mani piemeklēs šajos laikos, es tomēr nevēlos un nemaz negribu braukt prom. Esmu dzimusi un augusi Latvijā un tā es ceru pavadīt savu turpmāko dzīvi. Protams, var jau gadīties visādi, ka patiešām pusi savas dzīves Tu nodzīvo ārpus Latvijas robežām, bet lai vai kā, es tomēr savas dzīves pēdējos mirkļus gribu pavadīt Mājās. Gribas apskatīt bagātīgos mežus, Zilo Ezeru Zemi, jūru piekrastes, bagātās pieneņu pļavas. Gribas ieelpot dzestro gaisu, nopūsties un teikt: nekur nav tik labi, kā Mājas.!
Tas tā, nelielām pārdomām.
Tagad nedaudz izklaides ar filmām un sajūtas ar nepacietīgo satraukumu par rītdienu un gaidāmo Brīvlaiku, kas vienozīmīgi padara laimīgākus visus skolēnus, heh.
K.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru