Ceturtdiena.
Skola mani šonedēļ nav tik ļoti nogurdinājusi, kā pirms nedēļas. Nejūtos varbūt superžirgta, bet nejūtos arī slikti. Pēdējā laikā skolā vispār ir jautri. Uzsist klaču ar meitenēm ēdnīcā, klausīties citu stāstos, pasmieties. Un dažā labā mācību stundā uznāk tik liela velme klausīties skolotājos un sekot visam tik cītīgi līdzi, ka tagad man jāsāk domāt, vai tiešām es sākšu kļūt apzinīgāka!?
+ pie visām jaukajām lietām ir tas, ka laiks mūs arī lutina. Nav milzonīgi mīnusi, drēgnas dienas ar nepārtrauktu lietu, ziemeļu vēji. Ir oktobra sākums un saule vēl neatkāpjas. Viņa vēl vieš prātos atmiņas par aizgājušo vasaru, par atmiņām. Par silto jūras ūdeni, kas skaloja pēdas, par smiltīm kur tika gulēts dienu dienas, par zaļo zāli, pa kuru tika skraidīts basām kājām.
Saule spīd un rudens krāso lapas. Skati ir vienreizīgi. Tā vien gribas apstāties un raudzīties koku galtonēs kā saules stari spīd cauri zariem, tā ļaujot visām krāsu gammām iemirdzēties košos toņos.
Man ir paveicies, ka pa manas istabas logu paverās šādi skati. Sarkandzelteno lapu spilgtās krāsas apžilbina manas acis. Vējš purina zarus ļaujot kritušajām lapām sisties man loga stiklā.
Un tagad man ne vienas mūzikas skaņa. Sēžu klusumā, dzeru tēju un raugos savā rudens ainavā aiz loga. Skaisti. Neko pielikt, neko atņemt. K.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru