Beidzot ir pienākusi pēdējā darba nedēļas diena, un beidzot mums visiem priekšā ir divas laiskas brīvdienas. Ak, kaut tādu būtu arvien vairāk.
Šajā nēdēļā manas dienas bija kā nomērītas. Skola, mājās, danči, mājās, mācības. Atnākot no skolas, nemaz neatvilkusi elpu ķēros klāt visiem mājasdarbiem, lai, atkal, atnākot no dančiem varētu ar mierīgu sirdi doties gulēt. Protams, tā nesanāca vienmēr, bet lielākoties gan. Lai arī vēl neesmu pēdējais skolas gads, es tomēr tāds jūtos. Tik daudz kas jādara, jāpilda. Viss ir jāsaplāno jau uz priekšu, lai paspētu visu izdarīt norādītajā laikā. Tas iedzen lielā stressā, kas jau, manuprāt, man nedaudz sāk pietuvoties. Pff, viss, par skolu vairs nerunāsim. Tagad brīvdienas, atpūtu.
Daudz kas šajās dienās sakrājies domājams. Tik daudz ko uzzināju, kas lika man skumt vai padarīja niknu.
Gribu no šīm negācijām tik vaļā. Gribu PROM.
Braukšu, laikam, uz Saulkrastiem. Esot tur, viss liekas tik nenozīmīgs un viegls, ka neparko negribas braukt atpakaļ uz Rīgu. Tik dzestrs un tīrs ir rīts atverot savas istabas logu, un samiedzot acis, kad saule iespīd acīs. Tik viegls ir solis, kad dodies garās pastaigās gar jūru, vai mežu. Tik jaukas ir atmiņas, sēžot nometnes šūpolēs, un domājot par aizvadītajām vasarām un lielajiem nedarbiem, kuri tika darīti. Tad es nedomāju par neko citu, kā tikai, par to, cik viss gan ir vienkārši, kad Tu nedari neko. Pilnīgi neko.
Tagad nedaudz enerģijas ar skaļu mūziku un kafijas krūzi.
Jaukas visiem brīvdienas! :) K.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru