Tomēr, ejot pa piesnigušajām Rīgas ielām es veros cilvēkos un redzu drūmas, skumjas, saspringtas sejas. Vai tiešām tikai bērniem ir prieks par balto zemi un prieku, ko šī, baltā masa, mums dod?
Un tad es saprotu. "Lielie" (ja tā var izteikties) cilvēki dzīvo vienveidīgā rutīnā un pat vismazākā sniega pārsla uz vaiga viņiem neizraisa nekādas emocijas. Viņiem ir darbs, ģiemene, pienākumi. Tā ir viņu dzīve, kas ir sakārtota pa plauktiņiem, kā grāmatas, kārtīgi saliktas alfabētiskā secībā vai grāmatu biezumā, un ja pēkšņi, kaut kas sajauks šo ilgi veidoto kārtību, tad jādomā: kāda jēga ir ievist šo kārtību?Labi, varbūt nedaudz pārspīlēju, bet kā saka: cik cilvēku, tik viedokļu. Saku to no savas personīgās pieredzes un no tā, ko redzu un dzirdu. Raugoties uz šo situāciju no sava skatupunkta, es patiešām baudu šos baltos mirkļus. Neizbēgamais un patiešām neviltotais prieks, ko redzēju sava vecuma jauniešu acīs, dienā, kad sniega pārslas teica mums "čau, esam klāt", lika man saprast, ka mēs, vēl "Mazie" cilvēki vissvairāk par to bijām un vēljoprojām esam priecīgi. Skrienam laukā pikoties, veidot "enģelīšus" sniegā.
Un tagad es smaidu: un kas par to, ka pat 18. gadu vecumā es jūtos kā mazs, bezbēdnīgs bērns un priecājos par, varbūt tik mazsvarīgu notikumu, kā pirmais īstais sniegs? Man tač vēl nav jāsēž līdz plkst: 18.00 birojā un jāraksta neskaitāmas atskaites!
Bet protams, ir tač arī "Lielie", kas par to priecājas un arī jūtas kā mazi bērni, kad svētdienas pēcpusdienā vārtās sniegā, kā arī ir "Mazie", kuriem sniegs nemaz neiet pie sirds, un tā vietā, lai pikotos, sēž mājās, un iedzer karstu tēju. Kā saka: katram savs!
Lai vai kā, man liekas, ka ikviens priecājas par balto zemi. Kaut vai pavisam nedaudz. Tā biščiņ. K
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru