1993-2012

Citu mudināta es tomēr šeit atgriežos.
Kāds reiz rakstīja: "Un tagad pievēršoties tagadnei varu teikt tikai to,ka visi man apkārt paliek veci. dīvaini atcerēties,ka pirms pāris gadiem taču vēl spēlējām paslēpes un karojām pa pagalmu,bet tagad? klusums. tikai mēs ar Kristu ietrallinam Saulkrastu mājas ar dumībām. lietus laikā ejam kailas peldēt un stāvam uz lielā akmens, dziedam Laura Reinika dziesmas, fotogrāfējam dumjas bildes un filmējam mūsu slavenos vasaras video, braucam lietus laikā pēc "kaut kā garšīga" un cenšamies neaizmirst vecos labos laikus."
Un tas man liek aizdomāties, ka dzīve, tomēr skrien vēja spārniem. Man liekas, ka Es vēl nesen  darīju šīs dumības, karoju ar puikām un čīkstēju, ka negribu iet mājās pat tad, kad ārā bija piķa melna tumsa.Bet tagad Es esmu izaugusi. Es vairs neesmu bērns.
Es šogad pabeidzu skolu un jau ar septembri tikšu kristīta ar vārdu - students. Vai tiešām? Vai tad Es tikko vēl nebiju skolēns, kas mācījās skaitīt un zīmēt pareizus burtus.? Nē, neesmu gan. 
Ir pienācis brīdis pašai stāvēt stabili uz savām kājām un raudzīties tālāk. Tālāk pār savu degun galu, jo nu vairs neesmu tik maza, un mani vecāki mani vairs nebikstīs un vienmēr nebūs klāt, tad, kad dzīvē klāsies grūti. Protams, viņu atbalsts nav novērtējams nekādā cenā, bet paļauties tikai uz viņiem - nē, tā nevar. Ir jāsāk domāt uz priekšu, jāsāk saprast.
Es rakstu visus "ES" ar lielo burtu, jo tā ir mana dzīve, mani soļi, mana nākotne, ko Es speršu. Mēs katrs pats veidojam savu dzīvi. Draugi un radi mums var palīdzēt, tomēr katram ir jāiet savs ceļš, un jāpārvar šķēršļi pašam. Tikai tā Es un Tu gūsi panākumus. Tikai tā, Tu kļūsi spēcīgs. Tikai Tu Pats. K.