Baudas kārdinājumā!

Es turu rokās grāmatu, kuras saturu vēlējos izlasīt jau Jaunā Gadā rītā.  Stīgs Lārsons. Meitene kas izpostīja sirseņu pūzni. Millenium 3. daļa. Es šķirstu 800 lappaspušu biezo "bībeli" un domāju, cik ilgs laiks un cik daudz pūļu šajā darbā ir ielikts. Viens tēls, kas pārvērta daudzu pasaules žurnālu, grāmatu izdevēju, rakstnieku, dažāda ranga un nozares darbinieku, speciālistu un protams, parasto cilvēku uzskatus par iespējams "paranojiski, psihiski nelīdzsvarotu, mazohistiki noskaņotu lesbieti", liek domāt, uz ko gan viens cilvēks ar savu fantāziju nav spējīgs izdarīt. Pasvītrojot vārdu  - pasaules.
Personīgi man, rodas jautājums. No kurienes šie cilvēki, šie cilveki, kas ir tik prasmīgi apveltīti ar tik krāsainu un spilgtu fantāziju īsti rodas!? Kāpēc Es, Tu, Viņi, nevar uzrakstīt kaut ko līdzīgu vai pat labāku? (kaut arī, mans mērķis, personīgi, ir dzīvē uzrakstīt vismaz divas grāmatas. par ko? nu, tad jau redzēs). Es lūkojos uz latviešu izcilākajiem literātiem. Rainis, Aspazija, Ziedonis, Blaumanis, Vācietis. Saukt var vēl, bet... vai mēs, (nerunāsim par mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem, kuriem iespējams ārzemju literāti liekas totāls bull****) paši pēc savas gribas pieietu pie grāmatu plaukta un paņemtu kādu Blaumaņa noveli ? Vai tiešām mēs varētu izlasīt to no vāka līdz vākam vienā naktī ? Šaubos. Stipri šaubos. Tomēr, lai vai kā, šīs personības latviešu literatūrā ir ievērojamas un mums jāsaka šiem cilvēkiem liels paldies, par to, ka viņi mums vispār tādi ir.!
Ja atgriežamies pie "bībeles" (devu viņai šadu nosaukumu, jo viņa ir melnos vākos un patiešām. no pirmā acu uzmetiena man atgādina brangu ķieģeli. Trūkst tikai nosakums Holy Bible) tad varu dot šim stāstam tikai vienu mīnusu. Viņš vienkārši ir PĀRlieku nereāls(atsevišķās situācijās) . Varbūt dažs lasītājs šobrīd izteiks replikas par to, ka tā taču ir tikai daiļliteratūra un izdomāts stāsts, bet sorry, vai tiešām pēc tam, kad ir iešauts galvā, un apraksts zemē cilvēks ir spējīgs izrakties laukā, būt pie pilna saprāta un vēl apdraudēt citu cilvēku dzīvības?! Un tajā pašā laikā man sejā parādās neliels smīns. Tieši šādi notikumi šo stāstu padara miljoniem reižu interesantāku, ka gribas nodoties grāmatas kārdinājumam un lasīšanas baudai šķirot lappusi pēc lappuses. Tieši tāpēc šīs grāmtas ir bestselleri un pārdotākās grāmatas.( vislabākais piemērs: "Krēsla" ar visām savām četrām daļām). Bet nejau tāpēc mums vajadzētu nosodīt savas valsts izcilos literātus un pieķert sevi pie domas par to ka "nu kāpēc man atkal jālasa tā grāmata. viņa ir briesmīgi garlaicīga. ", kuri raksta varbūt par tiešām, reālām, īstenojamām, zināmām un pašsaprotamām lietām. Tāpēc viņi nav sliktāki. Viņi vienkārši ir citādāki. Vēlreiz pasvītrojot vārdus - nav sliktāki.
Un šobrīd esmu tādā varbūt kā agonijā. Tā bauda, kas mani pārņem lasot šo grāmatu, ir nepatverama. Un es varu apliecināt, ka daudzi tā ir jutušies lasot kādu izcilu, vai varbūt ne tik izcilu grāmatu. Vienalga par ko tā ir. Tā vienkārši Tevi paņem savā valstībā, savās skavās no kurām Tu nevari tikt laukā. Un tu zini - Tu negribi no šīm skavām tik vaļā! Vai ne? K.

I am irreplaceable

Kas ar mums notiek? Vai tiešām, lai būtu "labs cilvēks, personība" sabiedrības izmēriem ir jābūt 60;90;60?
Šī mūžīgā diskriminācija, kas izpaušas, jebkurā darba sfērā, jebkurā ikdienas atgadījumā, man vienīgi liek saraukt pieri grumbās un domāt, cik tomēr zema un pagrīdē nolīdusi ir mūsu sabiedrība.
Pieņemtais fakts, ka sievietes ir vājākas par vīrieti, ir galīgi aplams. Jā, fiziskā ziņā, jā. Mēs nespējam uz krūtīm "uzspiest" kādu sotaku, bicīšu un tricīšu kačāšana ar mums nav tik lielā vērtē. Iespējams, kāds tagad domā - ka  bodybuilding sievietes to izdarīs vienā mierā. Un tad man rodas jautājums - vai tāpēc sieviete ir sliktāka par vīrieti!?
Ja runājām par prātā spējām, tad šeit izpaušas visslielākā diskriminācija. Uz sievieti sāk šķībi skatīties, tad, kad viņu redz urķējamies pa māšinu motoriem, pa datora smadzenēm, savienojot kādus vadiņus.
Ir vēl trakāki gadījumi, kad sieviete ir apaļīga( vārdu "resns" es neaļaušos minēt) un viņu nepieņem darbā, jo visas pārējās darbinieces ir tievas, vai pat kalsnas, staigā dārgo zīmolu apģērbos. Ko tad tādam autsaideram te darīt? Tādiem tač ir jāsēž mājās un jāēd savi čīzīši!

Ar šo rakstu es negribu nevienu aizvainot, ne apvainot. Ne sievieti, ne vīrieti.
Iedvesmu es smēlos no viena cilvēka, kas diskrimināciju saprot kā pašsaprotamu. Sieviete viņa acīs ir mājsaimniece, vīrietis - augstākās klases biznesmenis. 
Mēs katrs esam unikāls, ar saviem plusiem un mīnusiem. Mēs esam tādi, kādi esam, un tādi, kādi mēs paši sevi pasniedzam darba tirgū, draugu lokā, un plašākā sabiedrībā. K.