1993-2012

Citu mudināta es tomēr šeit atgriežos.
Kāds reiz rakstīja: "Un tagad pievēršoties tagadnei varu teikt tikai to,ka visi man apkārt paliek veci. dīvaini atcerēties,ka pirms pāris gadiem taču vēl spēlējām paslēpes un karojām pa pagalmu,bet tagad? klusums. tikai mēs ar Kristu ietrallinam Saulkrastu mājas ar dumībām. lietus laikā ejam kailas peldēt un stāvam uz lielā akmens, dziedam Laura Reinika dziesmas, fotogrāfējam dumjas bildes un filmējam mūsu slavenos vasaras video, braucam lietus laikā pēc "kaut kā garšīga" un cenšamies neaizmirst vecos labos laikus."
Un tas man liek aizdomāties, ka dzīve, tomēr skrien vēja spārniem. Man liekas, ka Es vēl nesen  darīju šīs dumības, karoju ar puikām un čīkstēju, ka negribu iet mājās pat tad, kad ārā bija piķa melna tumsa.Bet tagad Es esmu izaugusi. Es vairs neesmu bērns.
Es šogad pabeidzu skolu un jau ar septembri tikšu kristīta ar vārdu - students. Vai tiešām? Vai tad Es tikko vēl nebiju skolēns, kas mācījās skaitīt un zīmēt pareizus burtus.? Nē, neesmu gan. 
Ir pienācis brīdis pašai stāvēt stabili uz savām kājām un raudzīties tālāk. Tālāk pār savu degun galu, jo nu vairs neesmu tik maza, un mani vecāki mani vairs nebikstīs un vienmēr nebūs klāt, tad, kad dzīvē klāsies grūti. Protams, viņu atbalsts nav novērtējams nekādā cenā, bet paļauties tikai uz viņiem - nē, tā nevar. Ir jāsāk domāt uz priekšu, jāsāk saprast.
Es rakstu visus "ES" ar lielo burtu, jo tā ir mana dzīve, mani soļi, mana nākotne, ko Es speršu. Mēs katrs pats veidojam savu dzīvi. Draugi un radi mums var palīdzēt, tomēr katram ir jāiet savs ceļš, un jāpārvar šķēršļi pašam. Tikai tā Es un Tu gūsi panākumus. Tikai tā, Tu kļūsi spēcīgs. Tikai Tu Pats. K.

1. maijs

 No 0 līdz pat +25.
Viss sāk zaļot un plaukt. Dienas ir garākas, naktis ir īsākas. Aukstumu uzvar siltums.
Draugi, tuvojas tas, ko mēs gaidām cauru gadu. Tuvojas laiks, kad prāts nenesas uz mācībām vai darbu, kad biezās ziemas jakas liekam skapjos, kad stumjam riteņus un noputējušos grillus ārā no garāžām, kad izkustinām ierūsējošos kaulus nelielām vakara pastaigām vai skrējienam, kad smaidām arvien vairāk un vairāk. Tuvojas vasara, un tas jau izsaka visu. Un to jūtam mēs visi.
Saule staigā pa zemes virsu, silda sirdis un prātus, un bālie vaigi sāk sārtoties ķiršu krāsās.

Bet man un maniem cīņu biedriem pēdējais mēnesis skolnieka kārtā. Ko tālāk? Nu, tad lai acis rāda pareizajā virzienā. Veiksmes virzienā.
Saspurojamies pēdējai finiša taisnei.  K.
                       

Tikai un vienīgi PRET!

Referendums.
Šī, tik ļoti, populārā problēma ir skārusi mūs visus. Mazus un lielus. Visus, Latvijas Republikas pilsoņus. Lai arī es mīlu savas mājas, savu zemi, kurā dzīvoju, man, šobrīd, par viņu ir kauns. Mēs esam jau nonākuši tik tālu, ka savas valsts vērtības mēs pat sāksim šķirot? Par kurām esam par un par kurām pret?
Mēs esam maza tauta, bet neesam mazi. Latvija ir piedzīvojusi grūtus laikus. Ar sparu un vienotību mēs esam dzinuši Latvijas valsts saknes neauglīgā augsnē, lai mēģinātu plaukt un zaļot, kā spēcīga nācija.! Ar asinīm un upuriem esam sargājuši savas mājas, no iebrucēju cietās rokas. Mēs esam upurējuši tik daudz, un tas viss ir bijis tā vērts. Mēs kļuvām neatkarīgi, mēs uzplaukām, mūs pasaule pamanīja. Mēs augām un attīstījāmies. Un tagad, mēs esam, tik vienkārši padevušies valsts nodevējiem, kuru dēļ mums ir jādodas un jāparakstās par savas dzimtās valodas eksistenci. Vai tiešām, šodien, mēs tik vienkārši nolaidīsim rokas, pēc tik ilgas cīņas par savu esamību? 
Ko par to teiktu mūsu senči? Gadsimtiem ilgi viņi kopa un veidoja Latvijas valsts vērtības, lai tās tiktu pārmantotas no paaudzes paaudzē. Katra latvieša pienākums ir tās pārmantot, sargāt, attīstīt, mācīt un mīlēt.
Tādēļ, arī es aicinu visus, visus, gan tos kas te pat Latvijā, gan tos, kas tālās zemēs doties rīt, uz tuvākajiem vēlēšanu iecirkņiem, parakstīties PRET grozījumiem Latvijas valsts Satversmē. K.

LATVIETI! 
CELIES KĀJĀS UN DODIES AIZSTĀVĒT SAVU DZIMTO VALODU!

Baltais vilinājums, vai tomēr nē?

Melno ziemu ir nomainījusi baltā!
Tomēr, ejot pa piesnigušajām Rīgas ielām es veros cilvēkos un redzu drūmas, skumjas, saspringtas sejas. Vai tiešām tikai bērniem ir prieks par balto zemi un prieku, ko šī, baltā masa, mums dod?
Un tad es saprotu. "Lielie" (ja tā var izteikties) cilvēki dzīvo vienveidīgā rutīnā un pat vismazākā sniega pārsla uz vaiga viņiem neizraisa nekādas emocijas. Viņiem ir darbs, ģiemene, pienākumi. Tā ir viņu dzīve, kas ir sakārtota pa plauktiņiem, kā grāmatas, kārtīgi saliktas alfabētiskā secībā vai grāmatu biezumā, un ja pēkšņi, kaut kas sajauks šo ilgi veidoto kārtību, tad jādomā: kāda jēga ir ievist šo kārtību?
Labi, varbūt nedaudz pārspīlēju, bet kā saka: cik cilvēku, tik viedokļu. Saku to no savas personīgās pieredzes un no tā, ko redzu un dzirdu. Raugoties uz šo situāciju no sava skatupunkta, es patiešām baudu šos baltos mirkļus. Neizbēgamais un patiešām neviltotais prieks, ko redzēju sava vecuma jauniešu acīs, dienā, kad sniega pārslas teica mums "čau, esam klāt", lika man saprast, ka mēs, vēl "Mazie" cilvēki vissvairāk par to bijām un vēljoprojām esam priecīgi. Skrienam laukā pikoties, veidot "enģelīšus" sniegā.
Un tagad es smaidu: un kas par to, ka pat 18. gadu vecumā es jūtos kā mazs, bezbēdnīgs bērns un priecājos par, varbūt tik mazsvarīgu notikumu, kā pirmais īstais sniegs? Man tač vēl nav jāsēž līdz plkst: 18.00 birojā un jāraksta neskaitāmas atskaites! 
Bet protams, ir tač arī "Lielie", kas par to priecājas un arī jūtas kā mazi bērni, kad svētdienas pēcpusdienā vārtās sniegā, kā arī ir "Mazie", kuriem sniegs nemaz neiet pie sirds, un tā vietā, lai pikotos, sēž mājās, un iedzer karstu tēju. Kā saka: katram savs!
Lai vai kā, man liekas, ka ikviens priecājas par balto zemi. Kaut vai pavisam nedaudz. Tā biščiņ. K

Melns uz baltā fona

Melna ziema.
Ir pagājis vēl viens gads. Ir pagājis vēl viens posms Manā un Jūsu dzīvē. Cik tas bijis labs vai slikts mēs šifrējam Jaunā Gada sagaidīšanas naktī. Stāvot ar šampanieša glāzi rokā un atceroties, kas ir bijis, un domājot, kas tikai vēl būs. Tad vai nu smaidam, vai raudam.
Man šis gads ir bijis nāves gads. Nē, man neviens tuvs nav miris, bet pasaulē gan. Pasaule ir zaudējusi labus aktierus, sportistus, mūziķus. Un arī parastos cilvēkus. Šis gads nežēloja dzīvības. Šis gads postīja.
Es nezinu vai jūs saprotat vai nē, bet vai tā tiešām nav? Būtu nedaudz truli uzskaitīt visas katastrofas un piedzīvotās nelaimes, kuras piedzīvoja pasaules iedzīvotāji. To ir pārāk daudz un ir smagi atcerēties. Ir smagi par to rakstīt un runāt. Cietām mēs visi. Vismaz daļa no visiem. Otra daļa par tiem sēroja.

Bet neskatoties uz pasaules ciešanam, ir bijuši arī laimīgi brīži. Vieniem vairāk, otriem mazāk, bet ir bijuši.
Un tad es sevi pieķeru pie domas: kas katram, mums, indivīdam ir tie laimīgie brīži. Ko mēs saprotam ar vārdiem "laime" un "laimīgs"?  Fiziski morāli, garīgi laimīgs?  Ja godīgi, es nezinu.
Laimīgs mēs varam būt ikviens. Un atrast savu laimi mēs arī varam ikviens.

Tad Jaunajā Gadā, jaunajā dzīves posmā es Jums vēlu būt Laimīgiem Laimē! K.

Spēle - uz Dzīvību un Nāvi!

Mūžīgā gadalaika maiņa. Rudens.
Oktobra mēnesis pamazām, pamazām tuvojas beigām. Sāk palikt arvien vēsāks, rīti ir tumši un nemīlīgi, saules gaismas redzam mazāk. Un arī mani neizskaidrotie domu mākoņi kļūst pelēkāki un drūmāki. Filozofiskie domu ceļojumi nepārtraukti turpinās un reizēm pašai paliek nedaudz bail, iedomājoties to, par ko es domāju.
Šis mēnesis manu filozofisko domu ceļojumā, uz kurām vedina citu cilvēku saklausītie viedokļi, tāds - cilvēka eksistences- mēnesis. Domas par to, ka cilvēks dzīvo vienu noteiktu savas dzīves modeli. Varbūt daudzi to var apstrīdēt, bet vai tad mēs, VISI, nedzīvojam vieniem un tiem pašiem mērķiem?. Katra, reāli domājoša cilvēka prioritātes ir veiksmīga karjera, ģimene, nauda, utt. Mēs visi esam kā pulksteņi. Mēs ritam savu laiku, savu dzīves laiku, kas katram mums ir dots, un tad pēkšņi ir tas brīdis, kad mehānisms saplīst, un pulkstenis vairs netikšķ. Brīdis, kad piedzimstam un brīdis kad nomirstam.
Un tajā pašā laikā, mūsu pulkstenis var sabojāties, bet mēs viņu aiznesam pie meistara, un ja ir iespējams, salabojam. Tie ir tie cilvēka dzīves, negaidītie pavērsieni. Dažādas traumas, personīgās dzīves neveiksmes, bet lai vai kā, mēs agrāk, vai vēlāk šos šķēršļus "salāpam". Cik labi - tas atkarīgs no mums pašiem un neveiksmju lieluma. 

Cilvēks tomēr ir tik nenozīmīgs veidojums, šajā, plašajā pasaulē. Visvarenā Daba, jebkurā brīdī, var paņemt visu cilvēci savā pakļautībā, no kuras nav pasargāts neviens, un neviens nekad nespēs uzvarēt Dabas vareno spēku. Tā ir spēle uz dzīvību un nāvi, kurā vienmēr uzvar Daba.
Bet tajā pašā laikā, cilvēks ar savu prātu izgudro tik neiedomājas lietas. Un šis prāts, šie izgudrojumi, nogalina tādus pašus veidojumus, tādu pašus cilvēkus, tikai citā vietā un citā laikā. Vai šajā, cilvēku spēlē, ir uzvarētāji?
Mēs mirstam no sava līdzinieka rokas.Mēs mirstam no sevis paša, tikai savādākas čaulas izskatā.
Vai nav nežēlīgi!? K.

Nāc Dejot!

Nāc un pievienojies mūsu jautram dejotāju pulkam! 

Ievilksim Tevi dejas virpulī!